Starp skaļo Līvu laukumu un ņudzošo Jāņa sētu lusuma un miera cienītāji var patverties „Melnajos mūkos”. Restorāns iekārtots kādreizējā Dominikāņu klostera telpās. Izvēloties vietu iekštelpu velvēs vai zaļajā terasē vasarā,šeit, dzīvās mūzikas pavadījumā iespējams izjust gan latviešu sātu,meksikāņu asumu,itāliešu un franču garšas harmoniju.
Kvartāls starp Kalēju, Jāņa un Skārņu ielām ietilpst Rīgas pilsētas vecākajā daļā, kuras veidošanās attiecināma uz pašu 13.gds. sākumu. Kā vēsta Indriķa hronika, 1200.gadā „...lībieši viņam ( bīskapam Albertam ) parādīja tās pilsētas vietu, ko...sauc par Rīgu...”( IH, IV :5 ). Hronists raksta :” Savas konsekrācijas trešajā gadā ( t.i. 1201. gadā ) bīskaps atgriezās Līvzemē, un tajā pašā vasarā tika celta Rīgas pilsēta” ( IH, V : 1 ).Kvartāls starp Kalēju, Jāņa un Skārņu ielām ietilpa vecākajā kolonistu apdzīvotajā pilsētas daļā. Te tika izbūvēti tādi nozīmīgi objekti kā Bīskapa pils un Zobenbrāļu ordeņa pils. Ziemeļu pusē šīs celtnes norobežoja pilsētas nocietinājuma mūris un dabiska ūdensšķirtne - Rīgas upe, kuras senā gultne atrodas starp tagadējo Kalēju un Vāgnera ielām.
Sākotnējais Jāņa sētas nosaukums bija Bīskapa sēta. Šeit 13.gds. sākumā atradās pirmā Rīgas bīskapa pils, kuras celtniecība saistīta ar bīskapa Alberta vārdu (apm. 1165.- 17.01.1229.).Tā bija viena no pirmajām mūra celtnēm Rīgas pilsētā un, acīmredzot, bija mūrēta no dolomītu akmeņiem, saistvielai izmantojot kaļķu javu (ķieģeļu celtnes Rīgā parādās nedaudz vēlāk).
Pēc pirmā Rīgas bīskapa Alberta nāves par viņa pēcteci bīskapa krēslā kļuva Nikolajs. Bīskaps Nikolajs (Nicolaus) - Rīgas bīskaps no 1231. - 1253.g. Kristīgās misijas interesēs bīskaps Nikolajs veicināja dominikāņu un franciskāņu ordeņa apmešanos Rīgā. Ir saglabājies 1234.g. 8. septembrī apstiprināts dokuments, ar kuru bīskaps Nikolajs, izpildot pāvesta legāta Modēnas Vilhelma vēlēšanos, dāvina dominikāņu ordeņa brāļiem savu mūra pili (resp. pirmo bīskapa pili) - palacium nostrum lapideum. Šim dāvinājuma aktam bija nosacījums, ka dominikāņi šeit apmetīsies uz dzīvi, lai sludinātu kristietību Livonijas pagānu vidū. Līdz ar to sākas jauns posms tagadējās Jāņa sētas kvartāla vēsturē.
Dominikāņu ordenis (arī Sprediķotāju mūku ordenis) nosaukts par godu Sv. Dominikam, kas bija šī ordeņa dibinātājs. Tā kā ordeņa brāļi virs balta apģērba valkāja melnu apmetni ar kapuci, tos sauca arī par Melnajiem brāļiem. Dominikāņu ordenim, līdzīgi franciskāņiem, nedrīkstēja piederēt īpašumi, izņemot baznīcas un klostera ēkas, viņiem bija jādzīvo nabadzībā no žēlastības dāvanām. Tomēr 1425.gadā šis noteikums tika atcelts. No dominikāņu vidus nākuši vairāki pāvesti.
Kad Rīgā uzvarēja reformācija, 1523. gadā, Rīgas rāte atņēma dominikāņu mūkiem klosteri un Sv. Jāņa baznīcu, Mūki atstāja pilsētu.
Mūsdienu laikos 1960.gadā tika pabeigti restaurācijas darbi, atjaunojot seno nocietinājuma mūri 20 m garumā, kā tas redzams arī šodien. Restaurācijas laikā izbūvēja arī vārtus uz Kalēju ielu, kas tika apzīmēti kā „ melno mūku vārti” un, kas pieslēdzas ēkai Jāņa sētā 1.
Tā, kā iecerētajai tirdzniecības vietai, šķita, loģiski izvēlēties kādu nosaukumu ar vēsturisku piesaisti kvartālam, kurā tas atrodas. Jāņa sētas vārds jau izmantots vairākkārt, pie tam šis apzīmējums ir samērā jauns - parādās tikai 1902.gadā. Agrākais nosaukums - Bīskapa sēta varētu radīt pārpratumu, jo tādas Rīgā bijušas divas. Pilsētas nocietinājuma mūri arī sastopami vairākās vietās un neizceltu objekta novietojumu konkrētajā kvartālā. Tāpēc racionālāk varēja patapināt nosaukumu no kādreizējā Dominikāņu klostera, kurš atradās šai vietā un bija vienīgais Rīgā. Apzīmējumā nebija jāizmanto tieši vārdi „ dominikāņi” vai „ Dominiks”. To varēja aizstāt ar citu dominikāņu apzīmējumu - „ Pie Melnajiem brāļiem”, „ Melnie mūki „ vai tamlīdzīgi, kas ietvertu zināmu intrigu un asociētos ar šo vietu.